marko18 - 04-12-2014 06:26
Hei, hei te atkal es ar saviem spoku stāstiņiem! Nu lai labi lasās!!!
Bija kādi 23:20 naktī. Vecāki jau gulēja, bet es un mana mazā astoņgadīgā māsa vēl negulējām, jo bija zibens
un stiprs lietus. Es ļoti baidījos, jo man vienmēr ir bail no zibeņa. Mana māsa atskrēja no blakus istabas pie
manis. Viņai bija vēl vairāk bail nekā man. Es sāku viņu mierināt un pavadīju uz viņas istabu. Viņa aizmiga.
Gāju uz savu istabu. Pēkšņi man likās, ka kautkas nav kārtībā. Ieslēdzu naktslampiņu un dzirdēju, ka māsa
smejas un raud vienlaikus. Es iegāju pie viņas, bet viņa mierīgi gulēja. Nesaprotot to gāju atpakaļ uz savu
istabu. Tad pēc kāda brītiņa iespēra pamatīgs zibens un mana naktslampiņa izslēdzās, tātad pazuda elektrība.
Es atkal dzirdēju savu māsu, bet šoreiz viņa kliedza. Protams es atkal aizgāju uz viņas istabu. Bet biju
apstulbusi, jo viņa atkal gulēja. Tad viņa pamodās un prasīja ko es darot viņas istabā. Es nezināju ko atbildēt,
bet pateicu ka eju prom. Nesapratu vai viņa joko, vai ar mani kautkas nav kārtībā. Pēc neilga momenta zibens
un lietus pārgāja. Tad es paskatijos pa logu un ieraudziju kautkādu vīrieti, kas bija ģērbies melnā. Viņš skatījās
uz mūsu ābeļu koku. Man likās ka es to sapņoju, bet tā bija īstenība. Tad vīrietis paskatījās uz mani un
aizskrēja prom. Es pilnībā neko neapjēdzu. Kautkas mistisks notika. Bija jau 02:36 un es domāju likties gulēt.
Es pamodos 09:15 labi izgulējusies, bet tad atcerējos par vakardienu. Domāju pie brokastu galda pastāstīt to
vecākiem, bet viņi noteikti nenoticētu. Tāpēc nolēmu tomēr nestāstīt par to. Vēlāk mamma mani aizsūtīja uz
veikalu pēc produktiem. Es aizgāju. Biju nonākusi veikalā, paņēmu visus vajadzīgos produktus izņemot gaļu.
Tad es piegāju pie gaļas stenda un mani gandrīz vai ķēra trieka. Es satiku to vīrieti, kas vakarnakt skatījās un
mūsu ābeli. Viņš man teica:" Laba diena". Es viņam teicu:" Sveiki ". Man uzmetās zosāda un es gāju prom.
Vīrietis man uzmeta dusmīgu skatienu. Es gāju mājās nenopērkot gaļu. Kad es gāju mājās, kā jau parasti pa
īsāko ceļu, es dzirdēju ka suņi rej. Tad izvēlējos iet pa ceļu, pa kuru es nekad neeju, jo tur visapkārt ir mežš. Es
negribēju, lai suņi mani sakož, jo viņi izklausījās nikni, tāpēc gāju pa garāko ceļu-caur mežu. Līdz mājām bija
kāds pusotrs kilometrs, bet mani tas neuztrauc. Tad man likās, ka kāds man seko. Es pagriezos atpakaļ, bet
nevienu neredzēju. Es sāku iet ātrāk. Un tad es sāku skriet. Beidzot tikusi mājās es noelsusies gāju iekšā.
Vecāki bija atstājuši zīmīti, ka aizbrauca ciemos un būs mājās rīt. Es saliku visus veikalā nopirktos produktus
ledusskapī un pie kaimiņu mājas sētas atkal ieraudzīju to vīrieti. Man tas bija apnicis un neznokurienes man
parādījās drosme iziet ārā un runāt ar viņu. Es nesapratu kas man lēcies, kāpēc daru, to ko daru. Es aizgāju
līdz vīrietim un viņš man atkal teica:" Sveika", ļauni nosmīnot. Es paģību. Attapos slimnīcā un man blakus bija
māsa, viņa mani bija redzējusi uz ceļa. Viņa man prasīja:" Kas notika"? Es nezināju, ko lai saka tāpēc vienkārši
pateicu, ka neatceros. Tad es tiku mājās. Mēs ar māsu sarunājām, ka vecākiem neko neteiksim. Kopš tā laika
es neesmu sastapusi to vīrieti.
Forums
Baismīgā pasaka